Tase: Mēs ar ynk aizgājām skatīties sienu blakus Hanzas vidusskolai; skatījāmies zīmējumus un mums pienāca klāt cilvēks, kas jautāja vai mēs nezīmējam graffiti. Mēs atbildējām, ka zīmējam, lai gan patiesībā vēl ne reizi nebijām krāsojuši. Šis cilvēks piedāvāja apzīmēt izmēģinājuma telpu kādai punk rock grupai. Divas nedēļas skicējām, tad pirmo reizi izgājām krāsot ārā, uz sienas… Un tad aiziet! Neiztika bez humora – rock grupas mēģinājuma telpa, bet ynk uz sienas uzrakstīja „grave”, es uzkrāsoju „3cky”, kas bija mans pirmais vārds, ko rakstīju uz sienas. Sazīmējām saksofonus, notis utt. Beigās atklājās, ka tā mēģinājuma telpa ir paredzēta bērnu korītim :
Tad mēs sākām tagot (šeit un turpmāk ir lietoti daudzi graffiti writeru sarunvalodā esoši vārdi, kuru skaidrojumi atrodami intervijas beigās – intervētāja piezīme). Dabūjām pirmos markerus, lējām iekšā parasto tušu, kas ir kā ūdens (nenoturīga un neērta rakstīšanai ar markeri). Staigājām, rakstījām visur. Tā tas sākās.
Kad sanāca dabūt vairāk cans, mēs ar ynk sākām taisīt savus pirmos throw-ups. Latvijā toreiz vēl nekur nevarēja dabūt capus. Un, vazājoties zem Deglava tilta, es atradu pie sliedēm savu pirmo fatcap`u
ynk: Es atceros to laiku, kad mēs gājām pa ielu un domājām, kas Latvijā vēl nav, un sapratām, ka nav bombu, nav throw-upu. Tad mēs sākām…

Bet kā jums vispār ienāca prātā, ka vajag pūst? Kā jūs uzzinājāt, ka ir tāds graffiti, ar kuru jūs varat izpausties?
Tase: Visi zina, ka ir graffiti, lai gan īsti neizprot, kas tas patiesībā ir. Cilvēkiem ir maz saprašanas par to, kas ir style un citas lietas.

Ko Tu domā par to cilvēku darbiem, kas ir pūtuši tikai legālos graffiti?
Tase: Tas nav īsts graffiti.
Graffiti ir divas galvenās sastāvdaļas: 1) style – oriģinalitāte un stils; 2) illegal – tas ir bombing, throw-ups utt. Latvijā ir daudz tādu writeru, kam nav pat style, bet viņi zīmē legāli un runā lietas, par kurām neko nesaprot. Viņi ir vienkārši mākslinieki, viņi NAV graffiti writers. Un mēs savukārt esam writeri, nevis mākslinieki, kā mūs mēdz saukt.
Graffiti būtībā ir burti. Nevis sejas, nevis trīsdimensionāls super ārprāts, kad pat nevar saprast, kas tur ir rakstīts (kas nav graffiti pamatdoma). Graffiti svarīgākais elements ir paši burti. Kad štatos parādījās pirmie writeri, viņi sevi nesauca par graffiti writeriem, bet gan vienkārši par writers – rakstniekiem, jeb, pareizāk, rakstītājiem, kas raksta burtus.

Ļoti daudzi cilvēki domā, ka tagi un bombas ir tikai iniciāļi, ka tas nav graffiti. Ir stereotips, ka graffiti ir tikai zīmējums. Vari komentēt?
Tase: Tie ir iniciāļi; tas esi tu, kas to dara; tas ir all- city; tas ir graffiti. Graffiti writerim ir jābūt vēlmei darīt vēl un vēl. Es nevaru uztaisīt fresh peace vietās, kur mani arestēs, tāpēc tur ir tag vai throw-up.

Tu esi paškritisks?
Jā, ļoti reti ir tā, ka patīk viss, ko uzkrāsoju – vienmēr ir kāda detaļa, kas varētu būt labāka. Tas liek domāt un mācīties, veidot savu un good looking style. Tas ir pats svarīgākais. Ja tā nav, tad nav progresa. Es negribu krāsot vienkārši joka pēc…

Kādu attieksmi pret graffiti Tu izjūti no sabiedrības puses?
Tase: Sabiedrībai patīk mākslinieciskas lietas.
ynk: Viņiem „smuki” patīk.

Vai Tev graffiti ir kā slimība?
Tase: Tā nav slimība, tā ir atkarība, kad tu vari iet un vari arī neiet. Reizēm uznāk tā, ka tu ej un raksti, reizēm atkal ir kaut kāda pauze. Man graffiti ir dzīvesveids. Esot uz ielas, kā dienā, tā arī naktī, es jūtos kā mājās, zinot katru ielu un katru sienu, un ar to pilnīgi pietiek, lai vairāk neko nevajadzētu.

Vai Tev patīk kāda Latvijas graffiti writera darbi?
Tase: Ky2 un Ramz. Ir arī tāds jauns writer, kurš raksta Mace un ātri progresē. Pārējie visi no TDV…

Pastāstiet par TDV !
ynk: TDV ir bomberu apvienība (graffiti crew), kas salika prātus kopā un ir vienoti savos uzskatos par graffiti.
Viss sākās ar pirmajiem batliem Latvijā. Writeri sāka cīnīties par vietu. Mēs atradām plašumus… aizgāja tagi. Toreiz mēs vēl pieces nezīmējām, īpaši nebombijām. Notagojām tos plašumus, atnācām uz to vietu pēc laika, bet visam ir pārrakstīts pāri. Mums sāka veidoties savdabīga sarakste uz sienas – viņi nosvītroja mūs un pierakstīja klāt ziņu, mēs nosvītrojām viņus. Tā aizsākās pirmie batli Latvijā.
Tase: Tad mēs satikāmies ar tiem cilvēkiem, sapratām, ka ir kopīgas intereses. Izveidojās CTK, bet tur bija problēmas. Rezultātā CTK pajuka un izveidojās DV. Pēc kāda laika mums nepatika, kā izskatījās tie burti un vajadzēja vēl kaut ko. Un tika izdomāts TDV.
ynk: Un tagad TDV ir pat internacionāls crew.

Cik daudzās valstīs jūs esat pūtuši ?
Tase: Tas ir tā jocīgi, bet mēs esam maz krāsojuši citur, jo pārsvarā visi brauc pie mums. Tek un Faro daudz kur ir bijuši, Stone ir no Vilnius, Lietuvas. Pie mums ir bijuši graffiti writeri no Igaunijas, Lietuvas, Krievijas, Šveices, Vācijas, Čehijas, Polijas, Beļģijas… praktiski no visas Eiropas.
Es vēlos nedaudz parunāt par toy’iem…
Tase: Toys? F*ck toys! Tas ir posms, ar ko katrs sāk, bet no kura ir jāizaug, ja to nespēj…

Iztēlojamies situāciju, ka Tu izej ārā uz ielas, bet pie Tavas mājas kāds pilnīgi bez stila ir kaut ko uzķēpājis, piemēram, uzmetis throw-upu. Kāda ir Tava reakcija?
Tase: Es rakstu viņam pāri.

Kāpēc?
Tase: Tāpēc, ka man tas nepatīk. Pirmkārt, par to nevajag apvainoties, ja tu tikko esi sācis rakstīt un tevi nerespektē. Tas notiek tāpēc, ka tevi nezina un tu vēl neko nesaproti. Otrkārt, jo ilgāk tu krāso, jo vairāk un vairāk izproti graffiti būtību. Pie mums pārsvarā ir cilvēki, kas tikko sākuši krāsot, un, ja iesācējam pārkrāso pāri, tas nav jāuzņem personīgi. Tiek izrādīta nepatika pret vārdu, ko raksta, nevis pret viņu kā cilvēku. Tas, kas notiek vēlāk, ir atkarīgs no attieksmes un progresa.

Ko Tu vari ieteikt cilvēkiem, kas tikai domā sākt krāsot?
Tase: Iesākumā – veidot vienkāršus burtus, kam vislabākais piemērs ir old skool – graffiti pamati. Un pats svarīgākais – nekopēt! Neiet pāri cilvēkiem, kas krāso ilgi, un respektēt writerus, kas to ir pelnījuši. Svarīgi ir saprast arī to, ka kritika ir tā, kas palīdz attīstīties, ja vien esi spējīgs tikt pāri savam lepnumam un pierādīt sevi uz sienas, nevis internetā utt. Agri vai vēlu viss būs skaidrs.

Vai ir kaut kādas robežas, kuras Tu nepārkāptu? Vai ir vietas, kur Tu nezīmētu graffiti?
Tase: Katram cilvēkam ir savas robežas, cik tālu viņš izdomā iet. Es, piemēram, neaiztiktu pieminekļus, jo es uzskatu, ka man tas nav vajadzīgs. Man ir citas vietas, kur es varu rakstīt, un tur tas izskatītos daudz labāk un redzamāk. Man ir tā, ka, ja es taisu sūdus, es nemeklēju vēl lielākus sūdus. Man pietiek ar to, kas man ir, ka mani ķer par to un šo – par visām sienām, kuras es tagad esmu aprakstījis un par visām, kuras es vēl tikai aprakstīšu.

Vai Tevī nav egoisms, vienaldzība ?
Tase: Ir! Un, kas vēl ir interesanti – katrs writer, kas raksta nelegāli, bojā kādam īpašumu, taču, kad viņam pašam kāds cits uzraksta pa virsu, viņš vai sprāgst no dusmām. Tur arī parādās tas egoisms, kad katrs ir par sevi, bet te jau ir runa par cilvēkiem, nevis par graffiti.

Naktīs sirdsapziņa nemoka par visām aprakstītajām mājām un to saimniekiem?
ynk: naktīs neguļu…
Tase: Es tik labi guļu, kad atnāku pēc krāsošanas! Tad ir tāds sagurums, ka vienkārši iekrītu gultā un aizmiegu. Nākamajā dienā pieceļos, braucu pa pilsētu un redzu savu sienu, un redzu, ka es kaut ko daru. Pats fantastiskākais iekš graffiti ir pats process, tā sajūta, ka tu turpini to darīt un progresē. Tas nav tā, ka tu nopērc dārgu mašīnu un viss – tev viņa ir. Tas ir tā, ka tu kaut ko izdari un, ar laiku progresējot, spēj izdarīt vēl labāk Šis process nekad nebeidzas. Tas turpinās tik ilgi, cik vien tu fiziski esi spējīgs turpināt to darīt.

Kāda Tev ir saskarsme ar citiem hip-hopa elementiem?
Tase: Man interesē viss no hiphop culture. Ir bijušas idejas vēl kaut ko darīt, neskaitot graffiti, bet es daru to, ko es daru un mani māc šaubas, vai es varētu, vai man vajadzētu darīt vēl kaut ko kādā citā hiphop elementā. Iespējams, ka varētu, bet esmu par slinku. Iespējams, nevēlos būt toy kādā citā elementā, taču runa pat nav par to, jo šobrīd visa mana enerģija, kā arī laiks, aiziet, rakstot graffiti.

Kādus izpildītājus Tu klausies?
Tase: Vislabāk patīk vecais New Jersey hiphops, kā, piemēram, Artifacts un Lords Of The Underground, kuru gabalos jūtams funk. Un, protams, tādas hiphop classics, kā Pete Rock, Main Source, Jungle Brothers, Brand Nubian, Public Enemy, Eric B & Rakim, The Arsonists, Gangstarr & Dj Premier, ZebRocSki un the same flavour, kā arī neskaitāmi daudz funk.

Un no latviešiem?
Tase: No latviešiem ir tā, ka, kad es dabūju kaut ko jaunu, tad es nedaudz paklausos un ar to viss beidzas. Latviešu hip-hopā nav daudz tādu dziesmu, kas mani piesaistītu uz ilgāku laiku. Kā izņēmumi ir, piemēram, Gustavo albums „Beidzot” – to es klausījos pāris dienas pēc kārtas, no Reinšteina albuma pāris dziesmas patīk. AG un Kaņepes gabals „Šeit un tagad 2005” – tiešām īsta old skool noskaņa un lirika, kas atbilst tam, kas notiek šeit pie mums, nevis mtv utt. Manī patiesībā ir visai liela kritika pret visiem, arī pret sevi. Es negribu teikt, ka latvieši taisa sūdīgu hiphopu, jo pats ar to nenodarbojos, tādēļ nevēlos spriest un kritizēt, bet mani viņš ne īpaši saista. Man liekas, ka Latvijā nav stabilas hip-hop kultūras. Te ir cilvēki, kas kaut ko dara jau ļoti ilgi un dara kvalitatīvi, bet ir arī tādi, kas sāk un pamet, sāk un pamet. Te nav notikuši ievērojami hip-hopa vēstures notikumi, te nav notikuši nekādi lieli batli. Rezultātā mums kultūras gandrīz vai nav… tikai tie pāris jam`i, kas šeit ir bijuši…
Visa Latvijas hip-hop scēna ir mazs bariņš underground cilvēku, un tā ir visos elementos – gan writeriem, gan mc’ jiem, gan b-boy’iem. Tā scēna jau tā ir tik maza, bet cilvēki kaut kā savā starpā nekontaktējas. Rezultātā nekas nenotiek. Tas ir tik, cik es zinu.
Man nepatīk tas, ka Latvijā elementi nav savā starpā saistīti. Kruta būtu, ja notiktu tādi pasākumi, kuros b-boys dejo, kuros ir mc’s, starp kuriem notiek batli. Tas būtu tas, kas šeit ir vajadzīgs. Tā attīstītos Latvijas hip-hops un tiktu rakstīta vēsture.
Piemēram, man nesen bija battle ar Otex. Tas arī bija tāds samērā mazs pasākums, kurā bija cilvēki, kas krāso, draugi un viss – par to neviens vairāk nezina. Es jau nesaku, ka informācijai jāparādās masas saziņas līdzekļos, bet gan to, ka cilvēki pārāk maz kontaktējas savā starpā. Rezultātā – informācija nepārvietojas. Iespējams, ka iemesls tam ir tāds, ka vienkārši nav vēlēšanās to, kas pats no sevis ir izveidojies īsts, padarīt par kārtējo pērkamo un pārdodamo preci, dēļ kā arī es nekrāsoju legāli un nepārdodos. Graffiti nav prece. Tā ir lieta, ko katrs var redzēt uz ielas. Tiklīdz to padara par preci, tajā vairs nav nekā no ielas, no kurienes tas ir radies, tāpēc fu*k that! Respect visiem, kas krāso uz ielām, vilcieniem, nepārdod to visu un ir par true graffiti culture!!! Peace.

Intervēja – Skutelis. 2006.gada augustā. Tālāk tiek uzskaitīti graffiti writeru sarunvalodā esošie vārdi, kuru skaidrojumus laipni sniedza Tase.